dzīvot vienam*

Ir triju veidu cilvēki - TIE, kam nav mērķu; TIE, kam ir mērķi, un viņi tiem dodas prātīgi pakaļ, un tādi kā es - TIE, kam ir mērķi, un tie tiek sasniegti tīri ekstrēmā veidā..

..esmu pastiepusi roku pretī mērķim, kas dažus ir sāpinājis, un citus - iepriecinājis. Šķiet, ka nav labuma bez ļaunuma, vai ne tā? Iepriekš blogā pieminēju dzīvokļa meklējumus, to cik ļoti man sagādāja galvassāpes tas, ka katrs noskatītais dzīvoklis jau bija noskatīts un jau izīrēts kādam. Un atkal man sāk zust pārliecība par to, ka ir iespējamas dažas lietas bez pazīšanās vai puspazīšanās, piemēram - darbs, dzīvokļi, auto un līdzīgi. Pirmie, kas uzzina par piedāvājumu ir tuvinieki, pazīstamie, draugi,.. Un šoreiz es izmantoju pazīšanās privilēģijas (lai gan parasti esmu pret to). Tagad sēžu savā dzīvoklī un nespēju saprast - kā es tā - atkal esmu savu vēlmju sarakstu saīsinājusi pati īsti neaptverot kā.

Šodien krāmēju mantas kastēs, biju domājusi, ka tur nekā daudz nav, bet krāmēju līdz agram rītam, tad skrēju pēc atslēgām uz Rīgu un ar palīgu devos uz Ogri.. Smejies vai nē - neielīda tieši viens puķupodiņš! Vakarā biju jau jaunajās mājās, rajonā kuram nezinu nosaukumu, varētu teikt - Skanstes virsotņu rajons, pirmais - izstumdīju mēbeles pa vietām, un kārtoju dzīvojamo daļu, satīrīju arī guļamistabu un duša telpu. No rīta aizgāju gulēt ietinusies segā, jo gultas veļas tik lielai gultai man nebija. Par lielu laimi - es gulēju. Sen nebiju izbaudījusi miegu. Nogulēju līdz sestdienas dienai, kad arī pabeidzu visu kārtošanos,..

Mani nespēja saprast - kādēļ īrēju viena, tas ir dārgāk, ir vientuļi un kas tik vēl netika pieminēts..teikšu godīgi - esmu samērā liels pedants, un es tiešām nevarētu izturēt kādu nekārtīgu dzīvokļa biedru/biedreni - mājkalpotājas dzīve garantēta.

Tagad es klausos kādu mūziku vēlos, ēdu ko iekārojas, saucu ciemos ko gribu, daru kā pašai labpatīk, un es tiešām esmu laimīga. Pie manis droši var braukt ciemos, jo īpaši tuvākie draugi un ģimene. Esmu viena, bet neesmu viena - ja saproti ko ar to domāju. Visgrūtāk bija paziņot vecākiem, kuriem manis ļoti pietrūkst, arī brālītim ir grūti, jo sākumā viņš nesaprata, laikam, ko nozīmē tas, ka došos dzīvot uz galvaspilsētu,  jo tikai tagad, kad manis nav - viņš saprot. Sirds sāp, ka esmu devusies prom no mājām, vecākiem un brāļa,.. Kaut kad katram ir jāsāk sava dzīve, un manā tiešām bija nepieciešamas kādas pārmaiņas..